Pelēkais vilks (Canis lupus) jeb vienkārši vilks ir lielākais suņu dzimtas (Canidae) plēsējs. Pelēkais vilks bija sastopams jau pirms 130 000—300 000 gadiem, Latvijas teritoriju tas sāka apdzīvot tūlīt pēc pēdējā ledus laikmeta. DNS pētījumi liecina, ka pelēkais vilks un suns (Canis lupus familiaris) ir viena suga — suns tiek uzskatīts par vilka pasugu, kas no vilka sāka atdalīties, iespējams, jau pirms 100 000 gadiem.

Teritorijās, ko apdzīvo vilki, tie kļūst par galvenajiem plēsējiem. Vilks ir bara dzīvnieks. Vientuļi vilki mēdz būt ļoti reti. Vientuļnieki parasti ir veci dzīvnieki, kas izdzīti no bara vai jauni tēviņi, kas meklē savu teritoriju. Parasti barā dzīvo pieaugušu vilku pāris un viņu bērni, visi bara locekļi ir viena ģimene. Vilki sasniedz "pilngadību" tikai divu gadu vecumā. Visi palīdz audzināt mazos kucēnus. Katram baram ir sava teritorija, kas sasniedz 200 km2. Vilku bars nepārtraukti pārvietojas, lai medītu.

Reizi gadā vilkiem piedzimst kucēni. Parasti piedzimst 4—7 akli un kurli kucēni. Kucēni dzimst midzenī, kas tiek ierīkots attālākās meža nomalēs, salās, purvu malās. Midzenī kucēni paliek apmēram 2 mēnešus. Kad kucēni ir 2 mēnešus veci, tos sāk ņemt līdzi, bet tie tiek atstāti kādā klusākā vietā, kamēr pieaugušie medī. Ar kucēniem vienmēr paliek kāds pieaugušais - "aukle", kas tos pieskata. Pēc dažām nedēļām tiem jau atļauj piedalīties medībās, ja tie spēj izskriet līdzi

Vilks ir tipisks gaļēdājs, kas augu barību lieto tikai izņēmuma kārtā. Tas galvenokārt medī stirnas, staltbriežus, meža cūkas un mājdzīvniekus — aitas, kazas, teļus un citus mazos mājlopus — vistas, kaķus u.c. Ķer arī sīkākus zīdītājus — lapsas, jenotsuņus, zaķus, bebrus, peles un žurkas.